saprastudhs - Blogs

Kritika: uzslavas (1:3)

Wed, 23 Jul 2025 13:44:00 +0000

Ja Tev ir vieglāk uztvert informāciju slaidu formātā, turpini lasīt TE:

Lai gan par pozitīvo pastiprinājumu un tā nepieciešamību ikdienā esmu rakstījusi jau iepriekš, tomēr šķiet, ka šo atgādināt nekad nevar būt par biežu! Ievies pozitīvo ikdienā - pavērs savu perspektīvu uz pozitīvā pamanīšanu! Sāc ar mazumiņu! Pasaki 3 labas lietas katru dienu - uzlādē arī pats/i sevi ar to!

Bērni ar UDHS katru dienu dzird tik daudz kritikas un ne-vārdus. Nedari, nerunā, nekusties, nestaigā, neaiztiec utt. Kāpēc tu nevari...? izbeidz... nomierinies...

Lai pašvērtējums ciestu mazāk, kritiku un komplimentus jeb labos vārdus vajadzētu turēt balansā. Par katru dzirdētu kritiku, nosodījumu, pazemojumu bērnam vajadzētu saņemt vismaz 3 komplimentus (labāk jau 5) vai labos vārdus.

Bet vai es tā bērnu neizlutināšu? vai viņš nepieradīs pie tā? Vai tas vispār strādā? Ko man viņa visu laiku kladzināt, ka viņš ir malacis? Kā to ieviest?

Šādas un līdzīgas bažas noteikti ir daudziem - gan vecākiem, gan pedagogiem. Mums visiem patīk dzirdēt labo par padarīto un atbalstu, kad kaut kas nesanāk. Arī bērniem tas ir vajadzīgs.

Bērniem ar UDHS pat vēl vairāk vajadzīgs, kā citiem. Lai gan viņiem ir bieza āda un viņi spēj tikt galā ar kritiku, tomēr viņiem arī ir ļoti nepieciešms dzirdēt to, ka pamana viņa labos darbus, ne tikai sliktos. Tas spēcinās viņu pašvērtējumu, uzlabos attiecības ar apkārtējiem (tiem, kas pamana labo) un motivēs viņus atkārtot uzvedību, kas tiek pamanīta.

Ja pamanīsiet labo uzvedību, nostiprināsiet labo. Ja slikto, tad....

Bet ko teikt?

Tu esi tik izpalīdzīgs! Paldies, ka ieliki šķīvi izlietnē. Tā mums visiem būs sakoptāka māja!
Es zinu, ka tu ļoti centies! tev noteikti izdosies nākamreiz.
Tā gan bija fantastiska ideja!
Es jūtos lepna/s par tevi!
Esmu tik priecīga/s, ka esmu tava/s mamma/ tēvs!

Es tev ticu!
Tu man esi ļoti svarīgs!
Tev nav jābūt perfektam, lai būtu labs!
nebaidies būt tu pats!
Mēs visi mēdzam kļūdīties un tas ir pieņemami.
Es tevi saprotu.
Šī ģimene nebūtu tāda, kāda tā ir bez tevis!
Mēs varam pamēģināt tā, kā tu ieteici!

Es tev piedodu!
Piedod man arī!
Es tā priecājos, ka tu esi jau atpakaļ!
Tas bija ļoti drosmīgi no tavas puses!
Tu drīksti baidīties. Man arī dažreiz ir bail!
ja tu pieļauj kļūdu, mēs varam kopā izdomāt, kā to izlabot!
Viss ir iespējams!
Es esmu pati uzmanība - es klausos tevi!

Man patika, kā tu to pateici!
Tu piepildi manu sirdi!
ne visiem bērniem tu patiksi! Bet tas nenozīmē, ka ar tevi kaut kas nav labi! Mēs nevaram patikt visiem!
Taas ir ļoti labs jautājums!
Tu esi lielisks draugs/ dēls/ skolēns!
Es tevi vienmēr mīlēšu. Nekas to nevar izmainīt!

Piefiksē, cik un kādas frāzes bērnam saki! Cik ir aizrādījumi un kritikas un cik komplimentu un labo lietu!

izvēlies pāris frāzes no saraksta, pielāgo tās vai izdomā savējās! meklē brīžus, kuros tās pateikt un skaties, ka bērns atplaukst un kā stiprinās jūsu attiecības!

Esi tas pieaugušais, kas izvirza pozitīvas attiecības ar bērnu pirmajā vietā!

Rakstu sagatavoja, klīniskais psihologs Dana Skara

Ko mans bērns darīs pēc skolas?

Wed, 23 Jul 2025 13:06:00 +0000

Ja tev ir vieglāk uztvert tekstu, ja tas ir slaidu formātā, turpini lasīt TE:

Kādā podkāstā, dzirdēju kādu speciālistu saistītu ar UDHS sakām: "ja es redzētu, ka manam bērnam nepadodās matemātika, bet padodās teniss, tad es nealgotu matemātikas privātskolotāju, bet gan privāto tenisa treneri". Ar to saprotot, ka, lai bērn ar UDHS kļūtu veiksmīgs dzīvē, mums ir jāatrod viņa spēcīgās puses un intereses un jāturpina tās dzīves gaitā stiprināt. Bērns ar UDHS, kurš ir atradis savu aizrautību un aicinājumu bērnībā, kļūs par panākumiem bagātu pieaugušo ar UDHS pieaugot. Bet pamati ir jāliek jau bērnībā - tas ir tagad!

Aptuveni 70 % bērnu arī pieaugušo vecumā saglabāsies pietiekami izteiktas UDHS iezīmes. Jūs jau zināt, kā UDHS izskatās bērniem — nemierīgi, hiperaktīvi, grūtības noturēt ilgstoši uzmanību utt. UDHS pieaugušajiem var izskatīties nedaudz savādāk. Tas var izpausties kā nemiers, dezorganizācija, laika uztveres traucējumi, grūtības koncentrēties, plānot utt.

Dažreiz noteikta profesionālā vide un prasības var papildināt UDHS stiprās puses. Ne visiem cilvēkiem ar UDHS veiksies kādā vienā noteiktā sfērā. Tieši tāpat kā plašais UDHS iezīmju spektrs, tā arī plašās profesionālās iespējas ir jāpēta. Bērns ar UDHS, kuru aizrauj un padodas kaut kas var pārtapt par pieaugušo, kuram padodas un aizrauj kaut kas. Un šie cilvēki, kuri ir atraduši savu pareizo vietu, visbiežāk sasniedz virsotnes, kuras citiem paliek neaizsniedzamas.

Uz aizrautību fokusēts darbs

Darbi, kas kļūst par aizraušanos un tādā veidā nodrošina dabisku motivāciju un spēju ilgstošāk koncentrēties. Šeit praktiski var būt jebkura joma, kas izraisa dziļu un ilgstošu interesi.

Pāris piemēri:

sociālais darbinieks, fitnesa treneris, garīdznieks, (speciālais) pedagogs, psihologs, rakstnieks, ārsts, vetārsts, utt. "The sky is the limit".

Darbs ar augstu intensitātes līmeni

Tā kā daudzus cilvēkus ar UDHS motivē intensitāte, darbi, kuros raksturīga steigšanās sajūta un adrenalīns, bieži labi padodās šiem cilvēkiem. Tieši karjera, kurā dzīvība karājās mata galā, nereti sniedz šo vislielāko steidzamības (impulsīvu lēmumu pieņemšanas) sajūtu.

Tādas profsijas var būt:

policists, probācijas dienesta darbinieks, ugunsdzēsējs, sporta treneris, mediķis utt.

Īpaši strukturēta darba vide

Daži pieaugušie ar UDHS visproduktīvāk veiks darbu, kas ir ļoti strukturēts. Šādā darbā būs noteikta darba plūsma, rutīna un skaidri noteikti uzdevumi. Viss ir paredzams, maz vietas, kur nošaut greizi.

Pāris idejas šādai darba videi:

militārā sfēra, projektu menedžeris, datu analizētājs, jurists, grāmatvedis, apdrošināšanas brokeris, rūpnīcas darbinieks uz ražošanas līnijas utml.

Ātrs temps

Viena no UDHS pazīmēm ir vienmēr klātesošās mainīgās domas. Izklausās pēc grūtības, bet būs dažās profesijas, kur ātra adaptācija apstākļu maiņai ir vitāli nepieciešama. Daudzi pieaugušie ar UDHS atzīst, ka bauda patstāvīgas pārmaiņas un vidi, kur nepārtraukti nepieciešams analizēt situācijas un pielāgoties.

Piemēram:

Ātrās palīdzības māsa, ķirurgs vai traumārsts, ugunsdzēsējs, skolotājs

Praktiski radošs

Praktiski darbi, kas prasa radošumu, var būt lieliski piemēroti cilvēkiem ar UDHS. Šāda veida darbi bieži apvieno radošumu un problēmu risināšanu — jomas, kurās cilvēki ar UDHS bieži izceļas. Viņu ātri skrejošās domas un idejas bieži var pārvērsties lieliskos rezultātos.

Piemēram:

Mūziķis, mākslinieks, dejotājs, izgudrotājs, modes dizaineris, mehāniķis, grafikas vai interjera dizaineris, arhitekts

Neatkarīgs riskētājs

Gatavība riskēt un domāt novatoriski ir divas prasmes, kas piemīt lielai daļai cilvēku ar UDHS. Un šīs iezīmes var viņiem palīdzēt sasniegt galvu reibinošus panākumus jomās, kur viņam tiek sniegta liela neatkarība pieņemt šos riskanotos lēmumus.

Piemēri:

Biržas brokeris, profesionāls sportists, uzņēmējs, programmatūras dizainers, sacīkšu automašīnas vadītājs

Un, lai gan ieraksts ir par pieaugušajiem, tieši bērnība ir tas laiks, kad vecāki var vērot savu bērnu un spēcināt viņa stiprās puses ar papildus aktivitātēm. Pamanīt, kura sfēra bērnam padodas un atbalstīt viņu šajā nodarbē.

Rakstu sagatavoja, klīniskais psihologs Dana Skara

UDHS pirmsskolā II (turpinājums)

Thu, 19 Jun 2025 12:16:00 +0000

Ja Tev vieglāk tekstu uztvert slaidu formātā, lasi tālāk TE:

Turpinājums dažādām metodēm, ko pirmsskolas pedagogiem izmantot ar bērniem, kad tiek novērota nepieņemama uzvedība. Lai bērna uzvedība tiktu ātrāk un veiksmīgāk uzlabota, ļoti svarīga ir arī vecāku iesaiste – kopīga sadarbība, izvirzot vienādus mērķus un apbalvojot vienu un to pašu vēlamo uzvedību. Iedrošinu pedagogus pārrunāt bērna uzvedību ar vecākiem un meklēt risinājumus, kas labāk darbotos visām pusēm (neaizmirstot arī bērna vēlmes un varēšanu).

Uzvedības modificēšana ar atalgojumu

Visiem bērniem patīk atalgojumi. Bet ne visiem bērniem viena lieta derēs. Lai to noskaidrotu ir jāizmēģina dažādi varianti. Tā var būt gan visas grupas sistēma - katram sava burka/ kastīte, kur krāt bumbiņas vai zvaigznītes. Plakāts, kur tiek iezīmēti smaidiņi vai bērns var ielīmēt uzlīmītes, saņemt zīmodziņus. Var tikt uzrakstītas mērķa uzvedības un tām klāt rakstīti bērnu vārdi, kas vēlamo uzvedību izrāda (palīdz citiem bērniem, ceļ roku, klusu gaida rindā utt.).

Ja ir svarīgi mainīt kādu bērna nevēlamu uzvedību, kas nereti būs bērnu ar UDHS gadījums, tad visiedarbīgākās būs ikdienas vai iknedēļas atskaites, kur pedagogi sadarbojās ar vecākiem, lai kādu no uzvedībām mainītu pret adaptīvāku. Viena un tā pati vēlamā uzvedība tiek atalgota gan bērnudārzā, gan mājās. Pedagogi apbalvo uzvedību ar smaidu, īkšķīšiem, uzslavu, uzlīmītēm, smaidiņiem, apskāvieniem utt. Un dienas vai nedēļas beigās (pēc vienošanās) nodod vecākiem uzvedības atskaiti - cik bieži vēlamā uzvedība ir izrādīta.

Arī vecāki mājās pievērš uzmanību tai pašai uzvedībai, izvēloties savu atalgojuma sistēmu (vislabāk, ja līdzīga kā BD). Un nedēļas beigās vecāki var atalgot bērnu ar lielāku atalgojumu nedēļas beigās - lielā multfilma, zoo apmeklējums u.c. atalgojumam ir jābūt bērnam (nevis tikai vecākam) saistošam. Ja bērnam šis atalgojums nebūs svarīgs, lielas izmaiņas novērot nevarēs. Vienlaicīgi nevajadzētu mainīt vairākas uzvedības - bērnam grūti saprast, ko no viņa sagaida. Kā arī pieaugušajiem grūtāk administrēt. Un galvenais, definējam uzvedību pozitīvā veidā un to uzreiz atpazīstam un pastiprinam.

Klusais jeb miera stūrītis

Nereti bērni ar UDHS piedzīvo sensoro pārslodzi, kas var negatīvi ietekmēt arī viņa uzvedību - pastiprinās emocionālā impulsivitāte un hiperaktivitāte un grūtāk noturēt uzmanību. Ja pamanāt, ka bērnam ir grūti situācijā, kurā atrodas, piedāvājiet viņam atpūtināt savas maņas kādā klusākā vietā (lasāmajā stūrītī utt.).

To nevajadzētu izpildīt kā sodu, bet bērnu iesaistot: "Vai tu vēlies pabeigt savu darbiņu/ atpūsties lasāmajā stūrītī pāris minūtes?" "Es tev tur tālāk iekārtoju spilvenu stūrīti un noliku grāmatiņu/ zīmulīšus, lai tev ir interesanti."

Šo pašu atsevišķo stūrīti/ vietu var izmantot arī situācijās, kad bērna uzvedība ir nepieņemama pret citiem un tiek traucētas grupu nodarbības. Ieteikums lietot brīdinājumus/ atgādinājumus par vēlamo uzvedību (vismaz 3). Pēc tam bērnam tiek izskaidrots, kāpēc viņam vairs neatļauj piedalīties grupu aktivitātē un viņš tiek aizvests uz kluso stūrīti. Atkal šo nevajadzētu definēt kā soda vietu, bet, piemēram, apdomāšanās stūrīti/ krēsliņu/ spilvenu utt. Tas var būt tikai pāris minūšu pārtraukums bērnam, lai apvaldītu savus impulsus.

Pēc tam (kad emocijas visiem rimušas) tiek pārrunāts: "Tu nokļuvi apdomāšanās stūrītī, jo 3 reizes bez jautāšanas izrāvi Annai bumbu no rokām/ iesiti Kārlītim. Pirms kaut ko ņemt ārā no rokām, ir jāpajautā/ rokas un kājas jāpatur pie sevis -citiem sist nedrīkst!"

Var tikt uzlikts taimeris ar zvaniņu (uz pāris minūtēm) un bērnam atgriežoties, viņš tiek mīļi uzņemt atpakaļ: "Mums ir prieks, ka tu atkal pie mums atgriezies!"

Bērniem ar UDHS nereti būs grūti saprast gan savas, gan arī citu cilvēku (bērnu) fiziskās robežas. Dažādu aktivitāšu laikā, viņi bez ļauna nodoma var grūsties citiem virsū, pārņemt citu darba vietu utt. Šādā gadījumā pedagogi var ierādīt bērnam noteiktu vietu - uzlīmējot uz paklāja krāsainu līmlenti/ apvelkot apli/ izmantojot riņķi/ mazu paklājiņu, kas viņiem darbojas kā atgādinājums par viņu TELPU.

Informāciju sagatavoja Dana Skara

UDHS pirmsskolā

Mon, 16 Jun 2025 14:49:00 +0000

Ja Tev vieglāk tekstu uztvert slaidu formātā, lasi tālāk TE:

Pirmsskolas pedagogi būtībā atrodas pirmajā frontes līnijā, kas sastopas ar dažādiem izaicinājumiem. Viņiem ir jāatrod veidi, kā bērniem nodrošināt viņiem tik nepieciešamo struktūru, aprūpi un izglītošanu (gan sociālo, gan akadēmisko, gan ar uzvedību saistīto). Jo tieši šīs prasmes ir kā pamatakmens, kas var nodrošināt arī tālāko bērna attīstību un sasniegumus dažādās jomās.

Šīs nebūs speciālas metodes bērniem ar UDHS. Tās ir pozitīvas audzināšanas metodes, kas uzlabos visu bērnu uzvedību, prasmes nākotnes mērķu sasniegšanai, plānošanai, kā arī uzlabos savstarpējās attiecības!

Visi pirmsskolas pedagogi kaut kādā mērā saskaras ar pieaugošu skaitu grūtāk audzināmu bērnu vai bērnu, kuriem ir nepieciešams lielāks atbalsts. Tas var iekļaut bērnus, kuri:

ir ar lēnāku attīstību un prasmēm
dažādiem neiroattīstības traucējumiem (tai skaitā UDHS vai autiskā spektra traucējumus)
nāk no sociāli mazāk nodrošinātām ģimenēm, kur var netikt nodrošināta pietiekama bērna attīstībai audzināšana
netiek nodrošinātas nepieciešamās audzināšanas un disciplinēšanas metodes (robežas, noteikumi)

☀️ Klimata izveide

Bērnudārzā (turpmāk BD), būtībā VISS (gan uzvedības ekspektācijas, gan sociālās prasmes), bērnam ir jāiemāca. Un, lai iemācītu, visas šīs vēlamās prasmes, tās bērnam būtu rūpīgi jāaizskaidro un jāmodelē, kā arī jāprakstizē, līdz kāmēr bērns šīs jaunās prasmes nostiprina un lieto automātiski.

Būtībā, kopš bērns sper savu pirmo soli BD, viņam ir jāmāca tas, ko Jūs no viņa sagaidat visas dienas garumā. Un tas, pirmkārt nozīmē, noteikumu izveidi, kas visiem saprotami un iespējami.

🧑🏼‍🏫 Noteikumi

Pietiks, ja sākumā tiks ieviesti 2-3 svarīgākie noteikumi, kas tiek kārtīgi izrunāti un bērniem iespējams piedalīties diskusijā par un ap tiem. Palēnām papildinot ar citiem pēc situācijas.

Piemēram:

Kājas un rokas paturēt pie sevis (pozitīvs veids noteikumam - nedrīkst sist citiem!)
Runājam klusajā balstiņā (tā vietā, lai teiktu - nedrīkst kliegt/ bļaut!) utt

🎉 Lai tos vieglāk atcerētos, tie var tikt kopīgi vai individuāli uzzīmēti, salīmēti, izlipināti no plastilīna un kalpot, kā vizuāls atgādinājums visiem redzamā vietā. Kad netiek ievēroti, tiek atgādināts, kur tie apskatāmi!

❗️ Lai bērniem šis būtu saistošāk un interesantāk, noteikumu ieviešana var notikt bērniem interesantos veidos: caur stāstu lasīšanu un pārrunāšanu, ar lomu spēļu vai rokas lelles palīdzību utt. Noteikumi tiek ikdienā praktizēti, līdz notiek automātiski. Ik pa laikam pārbaudot, vai bērni tos atcerās!

Paredzamība

Lai pāreja no vienas lietas uz nākamo noritētu iespējami mierīgāk, bērniem ir nepieciešams laicīgi zināt, ko gaidīt. Viņiem tas iedod drošības sajūtu, ja zin, kāda lielos vilcienos izskatās viņu diena.

Ikdienas rutīna - arī šeit var izpausties radoši! Bērni to var uzzīmēt paši, vai tas var tikt izprintēts,

izveidots no plastilīna utt. Galvenais novietots bērniem redzamā vietā!

Pozitīva uzmanība

Labākais un ātrākais veids, kā panākt izmaiņas bērna uzvedībā, ir ignorējot cik iespējams nevēlamo un pamanot vēlamo uzvedību. Pamanot vēlamo, tā būtu jāatspoguļo bērnam!

Piemēri:

"Es redzu, kā Kristīne atcerējās pacelt roku. Tas man labāk palīdz mācīt visiem. Paldies tev par to, Kristīn!"

"Es tiešām novērtēju to, kā tu Kaspar, klusiņām gaidi savu kārtu. Paldies, ka esi tik pacietīgs!"

❗️ Lai vēl uzsvērtāk demonstrētu, ka vēlamā uzvedība ir izrādīta (īpaši svarīgi gadījumos, kad tā ir galvenā mērķuzvedība kādam bērnam), var iesaistīt visu bērnu grupiņu tās novērtēšanā.

"Bērni, aplaudēsim Viesturam par to, ka viņš visu nodarbību palika sēžam savā vietā (ar apbrīnu, bez ironijas). Mēs zinām, ka viņam ir grūti nosēdēt tik ilgi! Paldies, ka biji tik pacietīgs līdz beigām!"

👌 Šādi motivēsim bērnu arī nākamreiz palikt savā sēdvietā/ nerunāt no vietas/ netraucēt citiem. Jo viņš zinās, ka kāds to arī redz un novērtē!

Pāreja no vienas aktivitātes uz citu

Tā kā nereti bērniem var būt grūti pārslēgties no tā, ko dara (it īpaši, ja nodarbe sagādā prieku) uz kaut ko citu (iespējams maazāk tīkamu).

👉 Laicīga brīdināšana, smilšu pulksteņi, kad palikušas pēdējās 5 minūtes, kā arī uzslava vai grupas aplausi par to, ka pāreja notikusi veiksmīgi, var uzlabot nevēlamo uzvedību.

❗️ Ja bērns ar UDHS tomēr ir ļoti aizrāvies, pedagogam vajadzētu nevis paaugstināt balss toni, bet pazemināt un griezties pie bērna personīgi atgādinot par to, ka laiks beidzies!

Šīs ir tikai pāris nelielas tehnikas, ko ņemt vērā darbojoties ar mazajiem ķipariem! Un galvenais, ka šīs tehnikas uzlabos visu bērnu uzvedību, drošības sajūtu un veicinās siltas un saprotošas attiecības savā starpā! 🫶

Turpinājums sekos...

Informāciju sagatavoja: Dana Skara

Pozitīvās mācību stratēģijas skolā

Mon, 16 Jun 2025 14:36:00 +0000

Ja vēlies tālāk rakstu lasīt slaidu formātā, spied šeit:

Veiksmīga iekļaušanās mācību vidē bērnam ar UDHS var būt ļoti terapeitiska – tā var stiprināt viņa ticību sev un savām spējām. Un galvenie pieaugušie, kas var šo stiprināt skolā ir pedagogi. Veids, kā šo stiprināt noteikti ir pozitīvas komunikācijas metodes un interesantas mācību stratēģijas. Lai varētu paaugstināt bērna motivāciju, pašvērtējumu un mainīt nevēlamo uzvedību, arī pedagogam būtu jāciena bērns. Saredziet bērnu nevis diagnozi! Izziniet visu par bērna grūtībām un centieties viņu atbalstīt!

Ja esi ieinteresēts pedagogs, tad būsi pamanījis, ka pareizie vārdi pateikti pareizajā brīdī un pareizajā veidā var ļoti celt bērna motivāciju un interesi par mācībām. Apskatīsim pāris stratēģijas, kas var uzlaabot bērna iesaisti mācību procesā un uzlabot uzvedību. Šis var tikt attiecināts uz visiem bērniem, bet jo īpaši bērniem ar UDHS!

Pamani labo, ignorē slikto!

Bērnam būtu nepieciešams saņemt vismaz 3 labus apgalvojumus par katru negatīvo apgalvojumu, ko pasakat. Vienmēr sagaidiet un meklējiet labo uzvedību savā skolēnā. Ja Jūs bērnam apgalvojat kaut ko nepārtraukti, viņš tam noticēs. Tāpēc apbalvojiet to, kas stiprina bērna vērtību nevis padara to vājāku.

Piemēri:

🚫 Nesakiet: Visi sen jau ir izpildījuši uzdevumu, tikai Jānis atkal savā pasaulē!

👌 Sakiet: Es redzu, ka tu ļoti cītīgi strādā. Zinu, ka tev ir nepieciešamās prasmes, lai uzdoto pabeigtu!

👌 Sakiet: Tev jau sāk padoties. Es zināju, ka tu sapratīsi!

🚫 Nesakiet: Nu ko tu tur nesaproti?/ Domā cītīgāk, nepareizi!

👌 Sakiet: Padomāsim kopā, kā vēl šo varētu izskaidrot?/ Iziesim šim vēlreiz cauri pa soļiem - pastāsti, ko tu atceries?

👌 Sakiet: Bija jau tuvu. Es tev izstāstīšu vēlreiz citiem vārdiem. / Nolasi man priekšā, ko tu uzrakstīji. Vai tev tas izklausās pareizi?

❗️Dodiet bērniem izvēles!

Kur vien iespējams, sniedziet bērniem limitētu izvēli. Piemēram pie esejas vai domraksta, projekta, rokdarbiem, mākslas darbiem utt.

!!! Pārāk daudz izvēļu vai atvērta tēma var bērnam ar UDHS (un ne tikai) paņemt pārāk daudz laika tikai domājot par izvēlēm. Kad bērnam ir skaidras izvēles, tas var veicināt bērnu produktivitāti, atsaucību un mazināt agresīvu nostāju.

❗️Nepersonalizē problēmas!

Izvairies no kritikas un vainošanas. Pedagogu pienākums ir palīdzēt bērnam izprast viņa UDHS uzvedību un grūtības, un mācīt atbilstošas stratēģijas, kā grūtības uzlabot vai kompensēt.

Piemērs: "Es zinu, ka Tev var būt grūtāk kā citiem bērniem sekot līdzi uzdotajam. Ko tu saki, ja es tev citiem nemanāmi uzsitu uz pleca, lai tev atgrieztu uzmanību, kad to pazaudē?"

❗️ Stāstiet bērnam, kā jūtaties!

Nelieciet bērnam "birkas", bet skatieties uz visu no sava skatu punkta!

🚫 Nesakiet: "Redzu, ka tu nemaz necenties/ slinko. Ja tu pacenstos, tad varētu kontroldarbu uzrakstīt!"

👌 Sakiet: "Mani ļoti pārsteidz tas, ka tu kontroldarbu nenokārtoji. Zinu, ka tev ir nepieciešamās prasmes. Vai tu vari man izstāstīt, kas notika? Kas tev patraucēja?

❗️Klases iesaiste

Paaugstiniet aktīvu klases iesaisti mācību stundās. Tas paaugstinās bērna ar UDHS (arī citu bērnu) uzmanības noturību!

Piemēri: Uzdodiet jautājumus/ lieciet visiem atbildēt unisonā uz visparzināmām lietām/ lieciet klasei balsot par jautājumu ar īkšķiem uz augšu vai leju/ daliet bērnus pāros vai grupiņās aktīvai sadarbībai.

❗️ Atcerieties!

Šīs stratēģijas nav paredzētas tikai bērniem ar UDHS. Tās uzlabos VISU bērnu iesaisti un motivāciju, bet bērnu ar UDHS gadījumā tas var būt vislabāk pamanāms.

Ja vēlaties cieņpilnu attieksmi, modelējiet to nevis tikai pieprasiet!

Informāciju sagatavoja: Dana Skara

Kā sagatavoties pirmajai vizītei pie speciālista?

Wed, 09 Apr 2025 06:23:00 +0000

Ja tev ir vieglāk uztvert informāciju slaidu formātā, lasi tālāk TE:

Nereti pamanu vecāku diskusijas par to, ka ir aizdomas, ka bērnam varētu būt UDHS vai vēl kādi traucējumi, bet nezin, ko tālāk iesākt. Šajā ierakstā mēģinu iezīmēt taku, kādu būtu vēlams iet, lai nonāktu pie pareizās diagnozes.

Lai noteiktu diagnozi un palīdzētu bērnam, nepietiek tikai atrast labu speciālistu. Lai ārsts varētu pieņemt precīzāku lēmumu par bērna grūtību cēloni, arī vecākiem vajadzētu kārtīgi priekš pirmās vizītes sagatavoties. Jo vairāk informācijas būsiet apkopojuši, jo vieglāk būs ārstam nekļūdīties – it īpaši, ja runa iet par pirmskolas vecuma bērniem.
Tāpat ieteiktu padomāt par Jums interesējošiem jautājumiem un nekautrēties tos ārstam uzdot vizītes laikā. Diez vai katram ārstam būs laiks un vēlme Jums sniegt visaptverošu informāciju par bērna diagnozi, tā iemesliem, tālāko gaitu, ja paši neizrādīsiet interesi. Ārsts nav gaišreģis – viņš nezin, ko Jūs jau zināt, bet ko nē! Jāutājiet – lai zinātu, kā rīkoties un kas Jūs tālāk sagaida!

Pie kura speciālista labāk doties?

Sākumā būtu nepieciešams doties pie sava ģimenes ārsta (ĢĀ) - noskaidrot, vai viņš ir apguvis kādu no UDHS skrīninga instrumentiem. Ja Jūsu ĢĀ nav pietiekami kompetents, lai veiktu pirmreizējo skrīningu, vai to veicot, uzrādās pozitīvs rezultāts, ĢĀ būtu nepieciešams Jūs nosūtīt pie speciālista, kurš ir ar zināšanām par UDHS diagnosticēšanu (parasti tas būs bērnu neirologs, vai bērnu psihiatrs).

Ja ir iespēja tikt pie zinoša bērnu psihiatra, ieteiktu sākumā doties pie tā. Ja būs neieciešamība, psihiatrs pats Jūs nosūtīs tālāk pie neirologa vai cita speciālista, lai veiktu papildus izmeklējumus. Protams, ja zināt labu neirologu, kas specializējās UDHS, tad droši var doties arī pie tā. Lai gan izpēte (ko veic klīniskais psihologs) nav obligāta, lai noteiktu bērnam diagnozi, tomēr tā var būt ļoti palīdzoša šajā procesā. Arī vecākiem, lai saprastu, kādu terapiju un atbalsta metodes bērnam piešķirt. Kā arī lai to izmantotu tālāk izglītības iestādē, izveidojot individuālo izglītības plānu. Par Ministru kabineta noteikumiem saistībā ar savām un bērnu tiesībām lasi TE:

Kā vizītei labāk sagatavoties?

1. Slimības vēsture: Palūdziet savam ĢA detalizētu bērna slimības vēsturi - vislabāk, ja pieejamā informācija sākas jau ar zīdaiņa vecumu. Noderīgā informācija: kas ir izslimots, dažādu analīžu rezultāti un veiktie izmeklējumi, alerģijas un nepanesības, bērna attīstība kopš dzimšanas pediatra acīm utt. Ja esat griezušies pie speciālistiem, bez ĢA ziņas, sagatavojiet arī to speciālistu izrakstus, slēdzienus.

2. Grūtniecība un dzemdības: padomāijet par šiem bērna pirmajiem dzīves periodiem. Pierakstiet detalizēti visu, ko atceraties, kas varētu būt svarīgs: vai bērns dzima laicīgi vai priekšlaicīgi, dzimšanas svars, piedzīvotās komplikācijas grūtniecības un/ vai dzemdību laikā. Pārdzīvotie stresi vai traumas grūtniecības laikā. Dzemdību iestādes izraksts (ja pieejams) utt.

3. Bērna attīstība: Vai mazuļa attīstība notika secīgi, bez aizkavēšanās? Padomājiet par lielajiem sasniegumiem: galviņas turēšana, velšanās, rāpošana, staigāšana, valodas attīstība, motorikas attīstība. Ja bērns iet jau skolā, tad arī par akadēmiskajām iemaņām - lašīšana, rakstīšana utt.

4. Novērotās grūtības: Kas Jūs satrauc un liek domāt par to, ka bērnam varētu būt UDHS vai kādi citi traucējumi? Padomājiet arī par skaidriem piemēriem no ikdienas, katrai specifiskajai grūtībai - kā tas izpaužās? Sfēras, par kurām padomāt būtu: akadēmiskās un motorās spējas/ koordinācija, sensorais jūtīgums, trauksme/bailes, garastāvoklis, agresija un citas emocijas, aktivitātes un uzmanības noturības līmenis, utml.

5. Ģimenē piedzīvotās problēmas: Lai kā arī negribētos stāstīt nevienam par grūtībām, ko piedzīvojat ģimenē, šī informācija var būt speciālistam ļoti noderīga. Ilgstoši konflikti, kuros piedalās arī bērns (tieši vai netieši), vardarbība pret bērnu vai citiem ģimenes locekļiem, apreibinošo vielu ilgstoša lietošana, stingras auzdināšanas metodes (kliegšana, pēršana pārmērīgi sodi utt.). Slēpjot šāda veida informāciju, var gadīties, ka speciālists kļūdās diagnozes noteikšanā.

6. Informācija no izglītības iestādes: Palūdziet bērna pedagogam (arī pirmskolā) uzrakstīt izsmeļošu bērna raksturojumu, iekļaujot tur novērotās bērna grūtības un arī stiprās puses. Varat palūgt pedagogu arī aizpildīt skrīninga testu, kas ir atrodams TE: (aizpildiet to arī paši - vislabāk abi vecāki). Lai noteiktu UDHS diagnozi, tai jābūt novērojamai vairākās bērna vidēs, ne tikai mājās. Tāpēc pedagoga novērojumi var būt ļoti noderīgi speciālistam.

Vislabāk būtu visu informāciju apkopt rakstiski, lai nekas neaizmirstas. Šī informacīja palīdzēs speciālistam pieņemt precīzāku diagnozi, balstoties uz visiem faktiem. Tā sniegs arī Jums drošības sajūtu, ka speciālists ir ņēmis vērā visu informāciju un nav pieņēmis lēmumu sasteigti.

Būtiski ir padomāt par dažādiem jautājumiem, kas Jums būtu aktuāli un tos ārstam vizītes laikā uzdot!

klīniskais psihologs, Dana Skara

Pirmsskolnieks un UDHS

Wed, 09 Apr 2025 06:12:00 +0000

Ja Tev ir vieglāk uztvert informāciju, ja tā ir pasniegta slaidu formātā, lasi ierakstu tālāk TE:

Visbiežāk UDHS diagnoze bērniem tiek piešķirta pirmajās klasēs, bet vecākiem aizdomas par to, ka viņu bērni atšķirās no vienaudžiem visdrīzāk jau būs bijušas krietnu laiku pirms tam.
🔎Savlaicīgi identificējot grūtības, ar kurām ikdienā sastopās bērns, un saprotot, ka viņa uzvedība nav tīša, bet drīzāk bioloģiski noteikta, jums ir iespēja veidot siltākas attiecības ar savu bērnu, kas būs balstītas sapratnē un līdzjūtībā, nevis kritikā un pārmetumos.

👁👁 Iedomājieties, ka Jūsu bērnam ir nediagnosticēti redzes traucējumi un viņam tiek visu laiku pārmests par to, ka viņš neko neredz, namāk rakstīt taisnā līnijā, neiet tur, kur viņam saka utt. Un bērns nezin, ka citi cilvēki redz savādāk – viņš patiešām sāk ticēt, ka kaut kas nav kārtībā ar viņu, nevis tikai redzi. Un tad, kad tiek saņemta diagnoze un bērnam sniegti nepieciešamie atbalsta pasākumi (👓), tad viņa pasaule izmainās. Un arī Jūs saprotat, ka viņa nepaklausība un uzvedība nav bijusi tīša.
🤚Gadījumā ar UDHS viss ir gaužām līdzīgi. Kad mēs identificējam bērna galveno grūtību avotu, mēs pielāgojam viņam “brilles”, kas šajā gadījumā būs dažādas stratēģijas un atbalsta metodes, kas spēj uzlabot bērna uzvedību un mazināt viņa simptomu intensitāti. UDHS tāpat kā daži redzes traucējumi, visdrīzāk ir uz mūžu. Bet ar pareizajām “brillēm” abos gadījumos ir iespējams dzīvot ļoti kvalitatīvu un piepildītu dzīvi. Tāpēc nebaidies no diagnozes! Baidies no tā, ka kaut kas tiek palaists garām!

Dažkārt pirmsskolas vecuma bērniem var būt grūtības noturēt uzmanību, sekot norādēm un gaidīt savu kārtu. Bet, vai tas nozīmē, ka bērnam ir UDHS? Jo agrāk bērnam tiek noteikta diagnoze, jo ātrāk var tikt sniegts nepieciešamais atbalsts. Tomēr jāatcerās, ka pirmsskolas vecumā bērniem noteikt precīzu diagnozi var būt sarežģītāk kā skolas vecumā.

Kāpēc tas ir sarežģīti?

UDHS simptomi nav kādas unikālas tikai bērniem ar UDHS piemītošas iezīmes. Tas būs dažādu simptomu kopums, kas katram bērnam var būt savā izteiktības pakāpē. Un tieši pirmsskolas vecumā šīs iezīmes var būt izteiktākas, kā vēlākos posmos, kas var imitēt UDHS. Var būt pat gadījumi, kad bērnam tiek uzlikta UDHS diagnoze, bet 1. vai 2. klasē viņa simptomi var normalizēties, jo smadzenes ir izaugušas un funkcionēšana vairs nav apgrūtināta. Šajā vecumā var būt grūti saprast (gan vecākiem, gan pedagogiem, gan speciālistiem), kas tad ir tipiska bērna attīstība un kur sākās UDHS. Jo maziem bērniem būt ļoti aktīviem, viegli zaudēt interesi par kādu aktivitāti vai notiekošo, nekontrolēt savas emocijas un pārkāpt noteikumus var būt normālas attīstības pazīmes. Tomēr bērniem ar UDHS šīs iezīmes būs daudz izteiktākas kā citiem.

Jautājumi, ko sev uzdot:

* Vai bērna uzvedība līdzinās citiem bērniem tajā pašā vecumposmā?

* Vai bērns uzvedās kā jaunāks savam vecumam?

* Vai viņa uzvedība mainās situācijās, kad no bērna tiek sagaidīta mentālā piepūle?

Kam pievērst uzmanību?

Nepatīk vai izvairās no aktivitātēm, kur jāpievērš uzmanība ilgāk par 1 vai 2 minūtēm
Ātri zaudē interesi par dažāda veida aktivitātēm
Runā daudz vairāk un ir skaļāks kā citi tā paša vecuma bērni
Gandrīz vienmēr ir kustībā
Nokļūst bīstamās situācijās bezbailības dēļ
Bieži agresīvs ar rotaļu biedriem
Ļoti Ātri sadraudzējas ar svešiniekiem

Ja novēro bieži augstāk aprakstītās iezīmes, vari aizpildīt arī manis izveidoto skrīninga testu, ko atradīsi TE:

Ja šādu uzvedību novēro ilgstoši un tā nav situatīva, tā tiek novērota gan mājās, gan citā vidē (bērnudārzā), tad būtu nepieciešams vērsties pie speciālista, kas varētu prasmīgi veikt novērtēšanu un apstiprināt vai noraidīt tavas bažas.

Ja bērns apmeklē pirmsskolu, tad vecākiem vajadzētu uzturēt ciešas attiecības ar pedagogiem, lai pārrunātu bērna uzvedību gan mājās, gan bērnudārzā. Atceries, ka pedagoga novērojumi ir ļoti būtiski un svarīgi arī diagnosticēšanas procesā speciālistam. Pirms dodies pie speciālista, palūdz pedagogam uzrakstīt bērna raksturojumu un/vai izpildīt to pašu skrīninga testu. Ja esi saņēmis apstiprinājumu tam, ka tavam pirmskolniekam ir UDHS, tad zini, ka šobrīd ir pieejamas drošas un efektīvas terapijas metodes, kas var palīdzēt pārvaldīt simptomus, uzlabot dažādas prasmes un mainīt negatīvo uzvedību. Jo laicīgāk stiprināsi bērna iekšējos resursus, jo vieglāk būs uzsākt skolas gaitas. Un galvenās terapijas būs saistītas tieši ar vecāku uzvedības un paradumu mainīšanu, vides pielāgošanu un atbalstu.

Neviens vecāks nevēlas uzzināt, ka viņa bērnam ir kādas grūtības un kur nu vēl tik nopietnas, lai saņemtu diagnozi. Tomēr vēlētos iedrošināt meklēt savlaicīgi palīdzību, nevis nogaidīt līdz skolas sākumam. Tā jums visiem būs pietiekami daudz laika, lai adaptētos jaunajai situācijai, varēsiet beigt pārmest bērnam par slikto uzvedību, jo tā nav tīša. Beigt pārmest sev - jo UDHS nav audzināšanas sekas.

klīniskais psihologs, Dana Skara

UDHS un meli

Wed, 09 Apr 2025 05:59:00 +0000

Ja tev ir vieglāk uztvert informāciju slaidu formātā, tad lasi rakstu tālāk TE:

Daudziem bērniem ar UDHS, kas piedzīvo vadības funkciju deficītu, būs grūtībās ar organizēšanu, plānošanu, kaut kā uzsākšanu, mājasdarbu izpildi, garu tekstu lasīšanu, piezīmju veikšanu, uzdevumu iesniegšanu un sagatavošanos kontroldarbiem. Un gandrīz katru dienu mācību gada laikā no viņiem tas tiek sagaidīts. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka bērni, cenšoties izvairīties no tā, kas viņiem šķiet nepaveicams vai prasa “mūžību”, izvairās no šiem pienākumiem, vilcinās un pat ķeras pie meliem.

Lielākā daļa vecāku uzskata, ka godīgums ir ļoti svarīga vērtība, ko mācīt savām atvasēm. Bet viņiem vajadzētu ņemt vērā to, ka bērni ar UDHS melošanu nereti izmanto kā aizsargmehānismu. Nevis melo tāpēc, ka nezin, ka tas ir slikti.

Mēs visi mēdzam melot šad un tad... pavisam mazi bērni (2-4 g.v.) mēdz melot, jo viņiem vēl nav īsti skaidrs, kur beidzas patiesība un kur sākas meli. Viņi nereti var pat jaukt realitāti ar sapņošanu, savām vēlmēm, fantāzijām un bailēm. Pēc 4 gadu vecuma melošana kļūst jau apzinātāka, tāpēc būtu svarīgi ar bērnu pārrunāt to, kāpēc melot nav labi. Vislabāk to darīt pēc melošanas epizodes, kamēr atmiņā visi notikumi vēl ir svaigi. Noderēs arī grāmatas vai stāstiņi par godīgumu.

5-8 gadu vecumā bērni var sākt pastiprināti "neteikt taisnību", lai pārbaudītu paši savas melošanas prasmes. Visbiežāk meli būs par draugiem, skolas darbiem, skolotājiem. Bet lielākā daļa melu ir viegli atklājami, kā : "Mums šodien neko skolā neuzdeva!". Turpiniet ar bērnu pārrunāt melošanas tēmu, lasiet stāstiņus par šo tēmu. Un, kas būtiski, pamaniet, kad bērns saka taisnību un novērtējiet to ar pozitīvu atgriezenisko saiti/ komplimentu: "Es redzēju, cik grūti tev bija man pastāstīt, kas patiesībā notika. Un es ļoti novērtēju to, ka tu biji godīgs!"

Bērni ir ļoti labi novērotāji, tāpēc atceraties, ka Jūsu piemērs "nemelošanā" ir ļoti būtisks. Dažreiz mēs pat vairs nepamanam, ka samānamies, bet bērns to var piefiksēt. Piemēram, nevēloties, ka pie mums brauc kāds ciemos, varam teikt: "Mēs te visi esam nedaudz apslimuši". Tad nozīme sarunām par godīgumu var zaudēt savu spēku, ja viņi redz, ka paši tajā laikā mēdzat būt negodīgi.

Ne visi bērni ar UDHS mēdz melot (regulāri). Patiesībā, dažiem dēļ impulsīvās dabas būs pat grūti sameloties, jo patiesība impulsīvi tiks izpļauta pirmā. Bet tie bērni, kas mēdz regulāri melot, to var attīstīt kā paradumu. Vispierastākie meli ikdienā būs par lietām, uzdevumiem, pienākumiem, kas jāizdara, bet, ko bērnam ir grūtības uzsākt. Tāpēc viņi var, piemēram, nenodot skolotājai projektu, bet Jums pateikt, ka viss ir nodots. Tāpat nereti tiek melots par sīkumiem, kā šķīvja sasišana. Pat tad, kad ir skaidrs, ka viņi ir to izdarījuši, var spītēties un apgalvot pretējo.

Kāpēc bērni ar UDHS melo?

Jo tā ir vieglāk. Ja uzdevums, kas jāpilda, būs grūti paveicams, bērni ar UDHS var izdomāt, ka vieglāk ir samelot, kā saņemties un izdarīt vai palūgt kādam palīdzību. Patiesībā tā ir stratēģija, ko bērni izmanto, lai tiktu galā ar UDHS piedzīvotajām grūtībām.
Impulsivitāte. Bērni ne vienmēr paspēj apdomāt, pirms runāt. Vai nespēj apdomāt, pirms darīt. Tad iekļūst ķezā un nolemj sameloties par to. Impulsivitātes dēļ šiem bērniem arī ir apgrūtināta spēja apsvērt iespējamās sekas savai rīcībai (melošanai).

Pašvērtējums. Vēl viens svarīgs iemesls var būt sava pašvērtējuma aizsargāšana. Bērni ar UDHS dažreiz dienas laikā saņem diezgan daudz negatīvu komentāru, pamācību, kritikas utt. Tāpēc ar laiku var izveidot šo sevis pasargāšanas no negatīvā stratēģiju, ko sauc par melošanu.
Kauns. Lai slēptu savu kauna sajūtu par to, ka jau ATKAL kaut ko esmu aizmirsis, neesmu izdarījis, esmu saplēsis. Bet lai kā arī nebūtu, bērni pēc samelošanas tāpat nejūtas labi.

Ko darīt?

Izvairieties no pārmērīgas reakcijas un kritikas, moralizēšanas!
Neuzdodiet jautājumus, uz kuriem jau ziniet atbildi. "Vai tu nodevi skolotājai mājas darbu?", ja ziniet, ka bērns nav nodevis. Vienkārši sakiet, ka zinat un vienojaties par sekām.
Atrodiet, kur slēpjas "sāls". Vai bērns melo tāpēc, ka netiek ar kaut ko galā? Vienojaties par stratēģijām, kā esošo situāciju risināt savādāk.

Sekas par melošanu. Piemēram: Bērns saka, ka ir pie draugiem, bet patiesībā ir citur. "Šāda rīcība nav pieņemama un tāpēc šajā piektdienā tev būs jāpaliek mājās/ tev tiek samazināts ekrāna laiks par 30 minūtēm. Sekām jābūt godīgām. Ja tās būs pārspīlētas (nekāda telefona visu nedēļas nogali), bērns var izjust negodīgumu pret sevi un tā nevēlamā uzvedība var tikai pastiprināties.
Stipriniet bērna prasmes un sniedziet pozitīvu atgriezenisko saiti ikreiz, kad redzat vēlamo uzvedību - GODĪGUMU!

UDHS piedzīvotās grūtības var likt bērnam justies slikti par sevi. Bet apkārtējo pozitīvāka attieksme, komplimenti, atbalsts, izpratne var palīdzēt! Arī mēs nereti sakām "baltos melus", lai nejustos vainīgi, attaisnotu sevi vai nesāpinātu citus. Arī bērni ar UDHS nereti melošanu lieto, kā aizsargmehānismu. Sniedziet viņiem zināšanas par viņu UDHS radītajām grūtībām un kopā atrodiet labākas stratēģijas!

klīniskais psihologs, Dana Skara

Fiziskās aktivitātes

Tue, 14 Jan 2025 13:53:00 +0000

Ja informāciju vieglāk uztvert slaidu formātā, tad turpini lasīt manā instagram kontā, TE:

Īstenībā jau fiziskās aktivitātes ir nepieciešamas mums visiem, bet bērniem ar UDHS patiešām var novērot to ieguvumu. Ilgstoši un regulāri nodarbojoties ar fiziskajām aktivitātēm ir iespējams samazināt lietoto medikamentu daudzumu un dažos gadījumos pat atteikties no tām vispār, jo fizisko aktivitāšu iedarbība (lai gan ne tik intensīva) ir līdzīga medikamentu iedarbībai.

Neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir vai nav UDHS, regulārām fiziskām aktivitātēm ir ļoti svarīga loma dažādu smadzeņu daļu optimālas darbības veicināšanai.

Aktīvi kustoties tiek palielināts neirotransmiteru dopamīna un norepinefrīna līmenis, kam ir noteicoša loma uzmanības sistēmas regulēšanā. Ar regulārām fiziskām aktivitātēm mēs varam paaugstināt šo neirotransmiteru sākotnējo līmeni, veicinot jaunu šūnu receptoru augšanu noteiktos smadzeņu reģionos.

Fiziskās aktivitātes ir parādījušas saistību arī ar citiem smadzeņu reģioniem. Piemēram, tie var pozitīvi ietekmēt arī limbisko sistēmu, kas ir atbildīga par emocijām, jo palīdz regulēt amigdalu. Amigdala samazina reakciju uz apkārtējiem stimuliem, it īpaši jauniem un nepazīstamiem kairinājumiem. Tātad pēc fiziskas aktivitātes bērns, kurš citā gadījumā varētu emocionāli uzsprāgt, jo gadījās kaut kas viņam nepieņemams, šoreiz varētu iztikt bez tik izteiktas emociju izlādes.

Fiziskās aktivitātes, kas ir uzrādījušas patiešām labus UDHS simptomu samazināšanās rezultātus ir:

cīņu māksla (karate, džudo, taekvando u.c.)
balets
slidošana
vieglatlētika
riteņbraukšana
kalnos kāpšana
airēšana
skrituļslidošana
bet noteikti arī citas ...

Kāpēc, tieši šis aktivitātes?

Tehnisko kustību nepieciešamība, kas raksturīga šiem sporta veidiem, aktivizē daudzus smadzeņu reģionus, kas ir atbildīgi par līdzsvaru, laika izjūtu, secību, seku novērtēšanu, pārslēgšanos no vienas darbības uz nākamo, kļūdu labošanu, smalkās motorikas korekcijas, impulsu kavēšanu un, protams, intensīvu fokusu un koncentrēšanos.

Kā tas ietekmē bērna izjustās grūtības?

Uzlabo vadības funkcijas, uzmanības noturība, laika plānošana, multitaskings, uzmanības pievēršana detaļām, organizēšana un plānošana.

Spēju apgūt jaunas lietas kopumā, jo tā ir cieši saistīta ar smadzeņu plasticitāti, ko pētījumi uzrāda, ka ar regulārām fiziskām aktivitātēm var uzlabot.

Uzlabo garastāvokli. Gan jau tu arī esi piedzīvojis to foršo sajūtu pēc kārtīgas fiziskās slodzes, ko mēdz dēvēt par "skrējēju kaifu" (runners high). tas ir tāpēc, ka intensīvas aktivitātes rezultātā izdalās laimes hormoni, kā endorfīni un endokanabinoīdi. Kā arī jāmin, ka regulāras fiziskas aktivitātes darbojas arī kā aizsargājošais faktors pret depresiju.

Uzlabo hiperaktivitātes simptomus. Fiziskās aktivitātes ir labs veids, kā izlādēt lieko enerģiju. Pētījumos uzrādās, ka ar fizisko aktivitāšu palīdzību var samazināties agresīvā uzvedība, uzlaboties bērna trauksme un depresija, kā arī socializēšanās prasmes.

Uzlabo pašvērtējumu. Ja atrod sporta veidu, kas bērnam padodās un patīk, var sasniegt grandiozus panākumus (te nāk talkā arī hiperfokuss). Ne velti tik daudz pasaulē zināmiem sportistiem ir UDHS.

Arī tad, ja neesi vēl atradis bērnam piemērotu fizisko aktivitāšu pulciņu, centies viņu fiziski nodarbināt vismaz 4 reizes nedēļā, lai novērotu pirmos simptomu uzlabojumus.

Pamēģini:

ģimenes kopīgs izbrauciens ar riteņiem vai skrituļslidām.
apmeklēt kopā kādu brīvpieejas futbola vai basketbola laukumu un paspēlēt kopā bumbu
kopā ar draugiem noorganizēt paslēpju spēlēšanu
pastaiga pa dabas takām

Kā viens no labajiem piemēriem ir visvairāk titulētais olimpisko medaļu īpašnieks peldētājs Maikls Felpss (Michael Phelps). 28 olimpiskās medeļas runā pašas par sevi. Kā arī pēdējās olimpiskajās Simona Bailsa paņēma visu iespējamo zeltu, ko vien vingrošanas disciplīnās viņa varēja paņemt.

Bet tas, kas padarīja Maiklu un Simonu veiksmīgu, nebija tikai peldēšana vai vingrošana. Aiz viņa stāvēja vecāki, skolotāji un treneri, kas bija gatavi atbalstīt un noticēja viņu neatlaidībai, neskatoties uz visiem UDHS simptomiem.

Esiet TAS vecāks, TAS skolotājs, TAS treneris, kas notic bērnam nevis diagnozei!

Saturu sagatavoja psihologs, Dana Skara

Temperaments kā UDHS rašanās riska faktors

Tue, 14 Jan 2025 13:40:00 +0000

Ja Tev ir vieglāk uztvert informāciju slaidu formātā, tupini lasīt ierakstu TE:

Temperaments ir unikālas un iedzimtas psihobioloģiskas īpašības, kuras ir stabilas laikā un dažādās situācijās, un bērniem ir novērojamas jau kopš dzimšanas (Chess&Thomas, 1984). Tas ir uzvedības stils, ko indivīds konsekventi demonstrē, reaģējot uz apkārtējo vidi (Rothbart&bates, 1998) un kā rāda pētījumi, ir arī svarīgs prognozētājs dažādu psihopataloģiju attīstībā (Forbes, 2017).

Lai gan temperamentu mēs nespējam ietekmēt vai izlabot, jo tas ir arī ģenētiski noteikts, tomēr mēs varam labāk izprast savu bērnu ( kas arī ir galvenais ), lai spētu labāk viņu atbalstīt un viņam pielāgoties/jeb pielāgot vidi viņam balstoties uz tā, kā viņš ikdienā funkcionē. Nereti var dzirdēt, ka vecāki saka – ar pirmo tā nebija, ar dēlu tā nebija utml. Un jā, katrs bērns ir unikāls un temperaments ir vēl viena lieta, kas palīdz to labāk izprast. Mēs katrs uztveram lietas, situācijas savādāk. Un, ja bērnam ir grūti pielāgoties jaunām situācijām, videi, cilvēkiem (piemēram uzsākot bērnu dārzu), tad neko nedos salīdzināšana ar pirmo vai kaimiņa bērnu, kurš aizgāja uz bērnu dārzu ar pirmo dienu kā “lielais”. Nevis bērns, kuram ir grūti pielāgoties ir jāmēģina pārveidot (atstāt, lai raud ar audzinātāju, gan jau pieradīs), bet vide jāpadara bērnam atbalstošāka (mammai pakāpeniski jāpieradina bērns pie jaunās situācijas). Un runa nav tikai par bērnu dārzu, bet atstāšanu pie omītes, kaimiņienes, auklītes, pārcelšanās citur dzīvot, brālīša ienākšana ģimenē utt. Un tā ir tikai viena dimensija....

Pirmkārt temperaments var būt gan riska, gan aizsargājošais faktors vēlākai psihopataloģijas attīstībai, kā arī jāsaprot, ka visas temperamenta iezīmes atrodas uz spektra, kur galējais spektra gals nozīmē pataloģiju. To var mērīt tāpat kā garumu mēra ar lineālu. Un tāpat kā mēs zinam, ka nav tikai īsu un garu cilvēku, bet ir dažāda garuma. Tāpat arī nav tikai ļoti mierīgu vai tikai hiperaktīvu bērnu - viņi uz šī lineāla var atrasties jebkurā punktā. Tālāk mēģināšu izskaidrot tomasa un česas veidoto temperamenta dimensiju modeli, jo tas man liekas vistuvākais.

Šis modelis tapis 32 gadus ilgā pētījumā (Chess&Thomas, 1998), kurā tikai iesaistīti 133 bērni jau no 2-3 mēnešu vecuma, kur pētot dažādas iezīmes, nonāca līdz 9 dimensiju modelim.

Ilustrācija ņemta no manas grāmatas "Saprast UDHS" (izdevniecība "Skolas Vārds")

Tas, ko rāda pētījumi, ir, ka vecāku un pedagogu novērotais temperaments bērnam 6-36 mēnešu vecumā, spēj paredzēt UDHS simptomus pirmajā klasē (Willoughby,2016).

UDHS vislabāk raksturos:

⇧aktivitātes līmenis (bērns ir ļoti aktīvs),
⇧reakcijas intensitāte (spēcīgas emocijas)
⇧ reakcija uz jauno (biežāk noraidoša)
⇧sensorais jūtīgums (jutīgāk reaģēs uz dažādiem sensoriem stimuliem)
⇩uzmanības noturība (viegli novēršama)
⇩neatlaidība ( īss darbošanās laiks, viegli padodās)

Tas, ko ar šo vēlējos pateikt, ka vecāks jau diezgan agrīni var novērot savu bērnu un mēģināt saprast, kādas temperamenta iezīmes viņam ir raksturīgas. Protams, ka jāņem vērā bērna attīstība un ļoti liela aktivitāte divgadniekam var mazināties pieaugot, bet viņš visdrīzākais nekad netiks uztverts kā mierīgs. Tāpat arī reakcijas uz jauno mazam bērnam būs izteiktākas emocijas, kā pieaugot. Bet viņš vienmēr būs bērns, kuram vajag vairāk laika, lai pieņemtu jauno. BET, ar šo nevēlos teikt, ka, ja novērojat UDHS raksturojošās temperamenta iezīmes, ka tas uzreiz nozīmē, ka tas bērnam būs. Tas tikai parāda, ka bērniem ar šīm iezīmēm ir lielāks risks nākotnē tikt diagnosticētiem ar UDHS.

Vēl viena lieta, ko temperaments ( gan bērna, gan vecāka) prognozē ir vecāku un bērnu savstarpējās attiecības. Jo lielāka nesakritība jums būs kādā no nosauktajām dimensijām, jo lielākas domstarpības būs šajā sfērā. Piemēram, ja bērnam lielas grūtības sagādā jaunā pieņemšana, savukārt māte/tēvs ir dzimuši eksperimentētāji, tad viņiem būs grūtāk saprast bērnu, kurš ir ar pretēju uzvedību. Nomēriet savu un bērna temperamentu visās dimensijās, iedomājoties, ka katrā dimensijā ir spektrs no 1-10. Kur atrodaties jūs un kur bērns un vislabāk šo iedot aizpildīt visiem, kam ir cieša saistība ikdienā ar bērnu (ome, opis, auklīte utt.).

Saturu sagatavoja, psihologs Dana Skara