UDHS vēsture
Ja tev ir vieglāk uztvert tekstu, redzot to slaidu formātā, lasi TE:
Lai labāk izprastu kādu fenomenu, kā slimība vai traucējumi, tas ir jānovēro, jāpēta, jādefinē. Lai gan varētu šķist, ka UDHS ir mūsdienu slimība, kas saistāma ar viedtālruņiem, vecāku maigāku audzināšanu vai izlutināšanu, demokrātiskāku dzīvesveidu utt. Tomēr pētot šos attīstības traucējumus, arvien vairāk gūstam pārliecību, ka tie ir iedzimti, pārmantojami, iegūstami dzīves laikā. Bet galvenais secinājums, ka tie nav parādījušies pēkšņi.
Pirmās liecības atrodamas jau vairāk kā 400.g.p.m.ē.
Arī vecākiem labāk izprotot gan šo traucējumu vēsturi, kad rašanās iemeslus, gan simptomus un to, ko bērns pārdzīvo, būs vieglāk kļūt par sava bērna advokātu situācijās, kad nezinoši cilvēki viņu nosauc par stulbeni, izlaistu bērnu utt. vai vecāku par neprasmīgu.
Diezgan daudz kas šajos gados jau ir atklāts, bet vēl daudz kas paliek mūsu acīm apslēpts. Un ticu, ka pētnieki, kas šobrīd ar to strādā, dos mums vēl daudz pavedienu, kas, savukārt, palīdzēs labāk šos bērnus atbalstīt!
Bieži 'tautā' saukta par moderno laiko slimību. Bet vai tiešām UDHS vēsture ir tik īsa, kā mūsu viedtālruņu mūžs? Un izrādās, ka nebūt ne! "Mūsu laikā tā nebija" nebūs īsti patiesi teikts. Uzlabojoties diagnostikai un mūsu izpratnei par traucējiem, protams, ka izplatība ir palikusi lielāka, bet, vai ignorējot šīs zināšanas mēs būtu laimīgāki?
Ja lūkojamies vērīgi vēsturē, tad pirmās liecības par šiem attīstības traucējumiem varam atrast jau laikā, ko datē ar laika atskaiti "p.m.ē." Medicīnas tēvs - Hipokrāts. Cilvēkiem, kam bija grūtības ilgstoši noturēt uzmanību uz kādu noteiktu lietu vai aktivitāti, kā arī impulsīvas reakcijas uz notiekošo, viņš ieteica sabalansētu diētu, kuras pamatā bija galvenokārt zivis, ūdens un fiziskas aktivitātes. Lūk kā!
Nākamais ieraksts UDHS vēsturē atrodams, kad 1798. gadā kāds skotu ārsts (Sir Alexander Crichton) savā grāmatā bija norādījis savus novērojumus, ka dažiem cilvēkiem ir vieglāk novērst un grūtāk noturēt uzmanību, kā citiem cilvēkiem. Viņš arī piefiksēja, kašādi simptomi sākas jau agrā bērnībā. Šis apraksts cieši līdzinās tam, ko mēs šodien saucam par UDHS.
Medicīnas grāmatās, kas datētas sākot ar 1800iem gadiem atsaucās uz bērniem, ko šodien mēs saporastu kā UDHS simptomatoloģiju. Tie tika saukti dažādos apzīmējumos: nervozais bērns, hipermetamorfoze, mentālā nestabilitāte, nestabila nervu sistēma, vienkārša paaugstināta uzbudināmība utt. 1902. gadā britu pediatrs (Sir George Frederic Still) novadīja 3 lekcijas par bērniem, kuriem ir grūtības ilgstoši noturēt uzmanību. Viņš arī minēja grūtības ar pašregulāciju, kas var novest pie agresijas, pārliekas emocionalitātes un deviances. Tika novērots, ka šiem bērniem nav intelektuālu deficītu, kā arī to, ka tas biežāk ovērojams zēniem, kā meitenēm. Viņš arī pirmais izteica hipotēzi par UDHS pārmantojamību!
20 gadus vēlāk zinātnieki sāka pētīt pirmos amfetamīna medikamentus! Sākotnēji tie tika lietoti, lai bērniem mazinātu galvassāpes. Līdz tika atklāts, ka dažiem bērniem tas palīdz paaugstināt uzmanības noturību. Un ārsti kļuva ziņkārīgi: kāpēc stimulējošs medikaments dažus bērnus padara mierīgākus? Pēc ilgstošiem pētījumiem, šos medikamentus sāka izrakstīt bērniem, kam novērojama hiperaktivitāte! 1954. gadā tirgū parādījās jau vecākiem zināmais medikaments - Ritalīns.
Pirmā atskaite slimību klasifikatorā (DSM-II) atrodama 1968. gadā zem nosaukuma "hiperkinētiska uzvedība, kas sākas bērnībā". Šī uzvedība izraisa nemieru un neuzmanību un tajā laikā ticēja, ka tā ir pārejoša ar vecumu. 1980. gada DSM-III tie tika jau nosaukti par UDS ar vai bez hiperaktivitātes, vēlāk nomainot uz jau pazīstamo UDHS. Tikai 1994. gada DSM-IV slimību klasifikatorā parādās UDHS dalījums apakštipos: neuzmanības, hiperaktivitātes/impulsivitātes un kombinētais tips. Savukārt Latvijā lietotais starptautiskai slimību klasifikators (SSK) 1994. gada 10. izdevumā, kas tiek lietots vēl joprojām ( jo ir pēdējais klasifikators, kas tulkots latviski), UDHS nosauc par hiperkinētiskajiem traucējumiem ar kodu F90. Un tikai SSK-11 (2019. gads) tie tiek nosaukti par UDHS un atzīti par neiroattīstības traucējumiem. Diemžēl jāsecina, ka daudzi speciālisti vēl neizmanto šo jauno klasifikatoru, jo tas nav pieejams latviski.
Ar šo tikai vēlējos parādīt, ka šie attīstības traucējumi nav nekas jauns vai moderns. Tie ir pārlieku ilgi bijuši neizprasti, nenosaukti un nedefinēti. Tādejādi apgrūtinot daudzu vecāku un bērnu dzīves, jo ļoti bieži tika uzskatīti par neaudzinātības rezultātu vai bērnu stulbumu!
Un vēl šodien ir tik daudz kā neskaidra! Zinātne turpina savu darbu un mēs sekojam līdzi!
Psihologs, Dana Skara