Pirmsskolnieks un UDHS
Ja Tev ir vieglāk uztvert informāciju, ja tā ir pasniegta slaidu formātā, lasi ierakstu tālāk TE:
Visbiežāk UDHS diagnoze bērniem tiek piešķirta pirmajās klasēs, bet vecākiem aizdomas par to, ka viņu bērni atšķirās no vienaudžiem visdrīzāk jau būs bijušas krietnu laiku pirms tam.
🔎Savlaicīgi identificējot grūtības, ar kurām ikdienā sastopās bērns, un saprotot, ka viņa uzvedība nav tīša, bet drīzāk bioloģiski noteikta, jums ir iespēja veidot siltākas attiecības ar savu bērnu, kas būs balstītas sapratnē un līdzjūtībā, nevis kritikā un pārmetumos.
🤚Gadījumā ar UDHS viss ir gaužām līdzīgi. Kad mēs identificējam bērna galveno grūtību avotu, mēs pielāgojam viņam “brilles”, kas šajā gadījumā būs dažādas stratēģijas un atbalsta metodes, kas spēj uzlabot bērna uzvedību un mazināt viņa simptomu intensitāti. UDHS tāpat kā daži redzes traucējumi, visdrīzāk ir uz mūžu. Bet ar pareizajām “brillēm” abos gadījumos ir iespējams dzīvot ļoti kvalitatīvu un piepildītu dzīvi. Tāpēc nebaidies no diagnozes! Baidies no tā, ka kaut kas tiek palaists garām!
Dažkārt pirmsskolas vecuma bērniem var būt grūtības noturēt uzmanību, sekot norādēm un gaidīt savu kārtu. Bet, vai tas nozīmē, ka bērnam ir UDHS? Jo agrāk bērnam tiek noteikta diagnoze, jo ātrāk var tikt sniegts nepieciešamais atbalsts. Tomēr jāatcerās, ka pirmsskolas vecumā bērniem noteikt precīzu diagnozi var būt sarežģītāk kā skolas vecumā.
Kāpēc tas ir sarežģīti?
UDHS simptomi nav kādas unikālas tikai bērniem ar UDHS piemītošas iezīmes. Tas būs dažādu simptomu kopums, kas katram bērnam var būt savā izteiktības pakāpē. Un tieši pirmsskolas vecumā šīs iezīmes var būt izteiktākas, kā vēlākos posmos, kas var imitēt UDHS. Var būt pat gadījumi, kad bērnam tiek uzlikta UDHS diagnoze, bet 1. vai 2. klasē viņa simptomi var normalizēties, jo smadzenes ir izaugušas un funkcionēšana vairs nav apgrūtināta. Šajā vecumā var būt grūti saprast (gan vecākiem, gan pedagogiem, gan speciālistiem), kas tad ir tipiska bērna attīstība un kur sākās UDHS. Jo maziem bērniem būt ļoti aktīviem, viegli zaudēt interesi par kādu aktivitāti vai notiekošo, nekontrolēt savas emocijas un pārkāpt noteikumus var būt normālas attīstības pazīmes. Tomēr bērniem ar UDHS šīs iezīmes būs daudz izteiktākas kā citiem.
Jautājumi, ko sev uzdot:
* Vai bērna uzvedība līdzinās citiem bērniem tajā pašā vecumposmā?
* Vai bērns uzvedās kā jaunāks savam vecumam?
* Vai viņa uzvedība mainās situācijās, kad no bērna tiek sagaidīta mentālā piepūle?
Kam pievērst uzmanību?
- Nepatīk vai izvairās no aktivitātēm, kur jāpievērš uzmanība ilgāk par 1 vai 2 minūtēm
- Ātri zaudē interesi par dažāda veida aktivitātēm
- Runā daudz vairāk un ir skaļāks kā citi tā paša vecuma bērni
- Gandrīz vienmēr ir kustībā
- Nokļūst bīstamās situācijās bezbailības dēļ
- Bieži agresīvs ar rotaļu biedriem
- Ļoti Ātri sadraudzējas ar svešiniekiem
Ja novēro bieži augstāk aprakstītās iezīmes, vari aizpildīt arī manis izveidoto skrīninga testu, ko atradīsi TE:
Ja šādu uzvedību novēro ilgstoši un tā nav situatīva, tā tiek novērota gan mājās, gan citā vidē (bērnudārzā), tad būtu nepieciešams vērsties pie speciālista, kas varētu prasmīgi veikt novērtēšanu un apstiprināt vai noraidīt tavas bažas.
Ja bērns apmeklē pirmsskolu, tad vecākiem vajadzētu uzturēt ciešas attiecības ar pedagogiem, lai pārrunātu bērna uzvedību gan mājās, gan bērnudārzā. Atceries, ka pedagoga novērojumi ir ļoti būtiski un svarīgi arī diagnosticēšanas procesā speciālistam. Pirms dodies pie speciālista, palūdz pedagogam uzrakstīt bērna raksturojumu un/vai izpildīt to pašu skrīninga testu. Ja esi saņēmis apstiprinājumu tam, ka tavam pirmskolniekam ir UDHS, tad zini, ka šobrīd ir pieejamas drošas un efektīvas terapijas metodes, kas var palīdzēt pārvaldīt simptomus, uzlabot dažādas prasmes un mainīt negatīvo uzvedību. Jo laicīgāk stiprināsi bērna iekšējos resursus, jo vieglāk būs uzsākt skolas gaitas. Un galvenās terapijas būs saistītas tieši ar vecāku uzvedības un paradumu mainīšanu, vides pielāgošanu un atbalstu.
Neviens vecāks nevēlas uzzināt, ka viņa bērnam ir kādas grūtības un kur nu vēl tik nopietnas, lai saņemtu diagnozi. Tomēr vēlētos iedrošināt meklēt savlaicīgi palīdzību, nevis nogaidīt līdz skolas sākumam. Tā jums visiem būs pietiekami daudz laika, lai adaptētos jaunajai situācijai, varēsiet beigt pārmest bērnam par slikto uzvedību, jo tā nav tīša. Beigt pārmest sev - jo UDHS nav audzināšanas sekas.
klīniskais psihologs, Dana Skara