Es vēlos atbalstīt, bet kā?
Ja tev ir vieglāk uztvert informāciju redzot to slaidu formātā, lasi TE:
Būt par vecāku bērnam, kurš ir savādāks, nav viegls darbs! Kādā citā ierakstā noteikti pievērsīšos arī tam, kā parūpēties pašiem par sevi, jeb analoģija ar skābekļa masku – sākumā sev, tad bērnam. Bet šoreiz vēlējos atgādināt to, kāpēc šis viss ir svarīgi. Ikdienas ritumā mēs varam aizmirst, ka mājas darbi un pienākumi, režīms un pozitīvais pastiprinājums – tas nav tikai par šodienu. Tas ir tāpēc, lai spēcinātu bērnā stratēģijas, kas būs nepieciešamas nākotnē, kad Jūs blakus nebūsiet. Tas ir par pašvērtējumu, kas bērniem ar UDHS nereti ir pazemināts un nākotnē var atturēt no dažādu iespēju izmantošanas dēļ neticības sev. Tas ir par patstāvīgu lēmumu pieņemšanu un izvēles brīvību, kas ir svarīga katram cilvēkam.
Tāpēc, lai šis iesraksts kalpo kā atgādinājums tam, ka Jūs esat sava bērna stiprais plecs un ne bez iemesla. Ļoti iespējams, ka augļu raža vēl būs jāpagaida, bet Jūsu ieguldījums noteikti nav mazsvarīgs.
Bērniem ar UDHS nereti ir pazemināts pašvērtējums, zemāka motivācija sākt un pabeigt lietas, grūtības ar problēmrisināšanas stratēģijām utt.
Biežākā frāze, ko daudzi no šiem bērniem katru dienu dzird ir - saņemies; es zinu, ka tu vari labāk; tev vajag tikai nedaudz pacensties; kad tu neesi slinks tad tu vari un līdzīgas!
Bet tas, ko viņi pie sevis domā ir: es jau tā tik ļoti cenšos, kāpēc neviens to neredz?
Pētījumos, kuros ticis jautāts gan bērniem, gan pieaugušajiem ar UDHS par viņu bērnību to, kā viņi ir jutušies, biežākās atbildes ir bijušas šādas:
BEZPALĪDZĪGS
PAZAUDĒJIS CERĪBU
NESAPRASTS
NETAISNĪBAS IZJŪTA
BEZJĒDZĪBA
Ar šādām izjūtām un skatu uz dzīvi noteikti nav viegli sevi motivēt dienai!
Katram bērnam ir nepieciešams vismaz viens pieaugušais, uz kuru raudzīties kā paraugu, pie kura doties pēc padoma, ar kuru kopā justies droši un zināt, ka šis pieaugušais viņam tic. Tic, ka viņam izdosies, lai ko arī darītu!
Un es zinu, ka Tu gribi būt tas pieaugušais, kas atbalsta savu bērnu, tic viņam pat tad, kad dienasgrāmata pilna piezīmēm. Tic pat pēc 5h pavadītām pildot mājas darbus.
Kā es varu kļūt par tādu cilvēku savam bērnam?
Noteikti mainīt to, kā uz UDHS skaties:
- izkopt un sekot līdzi savai paškontrolei (emocijas, uzvedība)
- fokusēt savu laiku un enerģiju uz lietām, kuras mēs varam ietekmēt (savu attieksmi,atbildes reakcijas)
- mēģiniet paskatīties uz pasauli caur bērna acīm, lai ar lielāku empātiju spētu uztvert un atbildēt viņam
Jautājumi, ko uzdot sev, lai kļūtu saprotošāks, atbalstošāks:
Ar kādiem vārdiem es gribētu, lai bērns mani raksturo? (mīloša, saprotoša, mierīga utt.)
Ko es apzināti ikdienā daru un saku, lai viņi mani ar šādiem vārdiem raksturotu? (izsaku komplimentus, bieži samīļoju, kontrolēju savas emocijas)
Ar kādiem vārdiem mans bērns visdrīzāk mani raksturotu (balstoties uz manu šī brīža uzvedību pret viņu)?
Atcerieties, ka visi bērni jau kopš dzimšanas vēlas mācīties un būt veiksmīgi. Bet tad kāpēc bērni ar UDHS mēdz šķist tik nemotivēti?
Tas noteikti ir saistīts arī ar vadības fukcijām, neirotransmiteriem un smadzeņu lēnāku attīstību ( par to noteikti vēl rakstīšu).
Bet tas ir arī saistīts ar izvairīgo motivāciju, lai pasargātu sevi no situācijām, kas viņuprāt varētu novest pie neveiksmes, pazemoja un/ vai emocionāla un fiziska izsīkuma.
Tāpēc tā vietā, lai pieņemtu, ka bērns ir slinks, nemotivēts vai pretojās, vajadzētu sev pajautāt:
Kā es varētu mazināt šo izvairīgo motivāciju?
Kas man būtu jāmaina stratēģijās, ko ikdienā lietojam, lai mazinātu šo izvairīšanos un pretošanos?
Lai mācītu bērnam justies ērti un novērtētu citu atbalstu - sniegt atbalstošu un nenosodošu vidi (sagaidīt mājās ar smaidu un apskāvienu, nevis pārmetumiem, ar interesi pajautāt par bērna dienu skolā).
Lai bērns noticētu, ka viņš ir spējīgs risināt problēmas un pieņemt lēmumus - piedāvāt viņam šādas izvēles : vai tu gribi pildīt MD tagad vai pēc 20 minūtēm? Vai tu gribi labāk iznest miskasti vai izkārt veļu? Kā tev labāk atgādināt, ka jāsāk pildīt MD- pasakot vai uzliekot atgādinājumu telefonā?
- Palīdziet bērnam atrast un nodefinēt viņa stiprās puses, kompetences, labās īpašības, nenoliedzot, ka pastāv arī dažādas grūtības
- Lai bērns apjauš, ka kļūdas un neveiksmes ir daļa no mācīšanās procesa, nevis, ka tas nosaka, kāds cilvēks viņš ir (neveiksminieks, nepraša, muļķis). Pārrunāt, ko no šīs kļūdas varam mācīties priekš nākotnes!
- Ļaut bērnam noticēt, ka viņš ir svarīgs un vērtīgs - iesaistot viņu savā ikdienā, lūdzot palīdzību (nesaistīti ar ikdienas pienākumiem)
psihologs, Dana Skara