UDHS rašanās BIOloģiskie riska faktori
Varbūt Jūs jau vērojot savu bērnu, atminaties, ka ar līdzīgām grūtībām saskārāties savā bērnībā? Vai skolā gāja grūti? Vai attiecības ar vecākiem bija komplicētas Jūsu uzvedības dēļ? Šobrīd, iespējams, esat jau adaptējušies, atraduši sev piemērotu profesiju un atbalstošu vidi, un UDHS simptomi vairs nav traucējoši, bet varbūt vēl ir? Tāpat kā bērniem ar UDHS ir nepieciešams atbalsts, arī pieaugušajiem ar UDHS bieži vien atbalsts vēl joprojām ir nepieciešams...Ja atpazīstiet sevi, varbūt kļūs vieglāk arī izprast savu bērnu un pieliletot dažādas metodes kopā, lai uzlabotu arī savu funkcionēšanu!
UDHS traucējumu gadījumā nevar runāt par vienu noteiktu cēloni, kāpēc tas attīstās. Tiek runāts par riska faktoriem, kuriem visbiežāk sasummējoties, var rasties šie traucējumi. Ne tikai UDHS, būtībā visas mentālās grūtības parasti rodas 3 sfērām apvienojoties. To sauc par BIO-PSIHO-SOCIĀLO modeli. Tātad, lai rastos kāds traucējums,visbiežāk atbildīgi par to būs gan bioloģiskie, gan psiholoģiskie, gan sociālie faktori.
Lai vieglāk saprastu, iedomājaties burku, kurai piepildoties ar dažādiem riska faktoriem, rodas UDHS.
Piemērs: Zēna brālim ir UDHS, viņam ir emocionāla personība, vecāki jau kopš bērnības viņam nepievērš uzmanību, arī bērnu dārzā bērni nelabprāt ar viņu spēlējās - un tā šī UDHS burciņa piepildās. Šoreiz parunāsim par bioloģiju. Jo tā izskaidro vidēji 70% no UDHS gadījumiem. Bet ne vienmēr būs vienīgais riska faktors.
Bioloģiskie riska faktori: 70% gadījumu tieši šie faktori būs atbildīgi par UDHS rašanos.
Iedzimtība
- vecākiem ar UDHS ir 8-10 reizes lielāka iespējamība, ka arī viņu bērnam būs;
- Ja 1 bērnam ģimenē ir UDHS, pastāv 30% iespējamība, ka arī otram bērnam būs;
- Dvīņu pētījumi uzrāda, ka 70-80% gadījumu UDHS būs abiem bērniem;
Pārmantojamība UDHS gadījumā ir sarežģīta un netiek nodota no paaudzes paaudzē ar kāda noteikta viena gēna palīdzību, bet gan dažādām specifiskām gēnu variācijām; Kas šobrīd ir galvenais šķērslis tam, kāpēc UDHS nevar noteikt ar kādu analīžu palīdzību - iespējamās gēnu variācijas ir pārāk daudz, lai uz tām varētu paļauties kā uz noteicošām UDHS diagnosticēšanā. Bet gēnu pētniecība UDHS jomā šobrīd ir ļoti aktuāla!
Novirzes no normas smadzeņu attīstībā
- smadzeņu attīstība notiek lēnāk. Daļai bērnu pieaugot un smadzenēm sasniedzot pilnu attīstību, UDHs simptomi var izzust (30-40% gadījumu);
- samazināts smadzeņu apjoms(3-4%), īpaši priekšējā pieres daiva, kas ir atbildīga par vadības funkcijām;Bet arī hipokamps un amigdala, kas atbild par motivāciju, emociju regulāciju un atmiņu; Bet neietekmē intelekta spējas;
- samazināta neironu aktivitāte, kas liedz kavēt daudzus impulsus un noturēt uzmanību;
- smadzeņu reģionu savstarpējās komunikācijs disfunkcija - tā ir lēnāka vai apgrūtināta, līdz ar ko arī bērns uztver informāciju savādāk un Viņam būs grūtāk pārslēgties vai atslēgties no kādas aktivitātes.
- Smadzeņu ķīmiskie procesi: galvenie informācijas nesēji saziņai starp neironiem (neirotransmiteri -dopamīns, noradrenalīns) nestrādā pietiekami efektīvi. Dopamīns ir atbildīgs par atalgojuma un patikas sajūtu. Tāpēc bērniem ar UDHS ir vieglāk noturēt uzmanību , piemēram, spēlējot video spēles. Tas ir patīkami un tiek saņemts tūlītējs apbalvojums ( iziets līmenis utt.) Šeit palīdzoša ir medikamentozā terapija, kas līdzsvaro šos procesus.
UDHS ir kompleksi traucējumi - un lai gan bioloģiskie faktori vislabāk spēj paredzēt UDHS rašanos, tomēr tie ne vienmēr ir vienīgie, lai šie traucējumi patiešām rastos. Dažādiem riska faktoriem ( BIO-psiho-sociālajiem) kumulējoties, pieaug iespējamība, ka UDHS var attīstīties. Nākamreiz vairāk par psiholoģiskajiem un vides riska faktoriem!
Saturu sagatavoja psihologs, Dana Skara