UDHS un meli
Ja tev ir vieglāk uztvert informāciju slaidu formātā, tad lasi rakstu tālāk TE:
Daudziem bērniem ar UDHS, kas piedzīvo vadības funkciju deficītu, būs grūtībās ar organizēšanu, plānošanu, kaut kā uzsākšanu, mājasdarbu izpildi, garu tekstu lasīšanu, piezīmju veikšanu, uzdevumu iesniegšanu un sagatavošanos kontroldarbiem. Un gandrīz katru dienu mācību gada laikā no viņiem tas tiek sagaidīts. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka bērni, cenšoties izvairīties no tā, kas viņiem šķiet nepaveicams vai prasa “mūžību”, izvairās no šiem pienākumiem, vilcinās un pat ķeras pie meliem.
Lielākā daļa vecāku uzskata, ka godīgums ir ļoti svarīga vērtība, ko mācīt savām atvasēm. Bet viņiem vajadzētu ņemt vērā to, ka bērni ar UDHS melošanu nereti izmanto kā aizsargmehānismu. Nevis melo tāpēc, ka nezin, ka tas ir slikti.
Mēs visi mēdzam melot šad un tad... pavisam mazi bērni (2-4 g.v.) mēdz melot, jo viņiem vēl nav īsti skaidrs, kur beidzas patiesība un kur sākas meli. Viņi nereti var pat jaukt realitāti ar sapņošanu, savām vēlmēm, fantāzijām un bailēm. Pēc 4 gadu vecuma melošana kļūst jau apzinātāka, tāpēc būtu svarīgi ar bērnu pārrunāt to, kāpēc melot nav labi. Vislabāk to darīt pēc melošanas epizodes, kamēr atmiņā visi notikumi vēl ir svaigi. Noderēs arī grāmatas vai stāstiņi par godīgumu.
5-8 gadu vecumā bērni var sākt pastiprināti "neteikt taisnību", lai pārbaudītu paši savas melošanas prasmes. Visbiežāk meli būs par draugiem, skolas darbiem, skolotājiem. Bet lielākā daļa melu ir viegli atklājami, kā : "Mums šodien neko skolā neuzdeva!". Turpiniet ar bērnu pārrunāt melošanas tēmu, lasiet stāstiņus par šo tēmu. Un, kas būtiski, pamaniet, kad bērns saka taisnību un novērtējiet to ar pozitīvu atgriezenisko saiti/ komplimentu: "Es redzēju, cik grūti tev bija man pastāstīt, kas patiesībā notika. Un es ļoti novērtēju to, ka tu biji godīgs!"
Bērni ir ļoti labi novērotāji, tāpēc atceraties, ka Jūsu piemērs "nemelošanā" ir ļoti būtisks. Dažreiz mēs pat vairs nepamanam, ka samānamies, bet bērns to var piefiksēt. Piemēram, nevēloties, ka pie mums brauc kāds ciemos, varam teikt: "Mēs te visi esam nedaudz apslimuši". Tad nozīme sarunām par godīgumu var zaudēt savu spēku, ja viņi redz, ka paši tajā laikā mēdzat būt negodīgi.
Ne visi bērni ar UDHS mēdz melot (regulāri). Patiesībā, dažiem dēļ impulsīvās dabas būs pat grūti sameloties, jo patiesība impulsīvi tiks izpļauta pirmā. Bet tie bērni, kas mēdz regulāri melot, to var attīstīt kā paradumu. Vispierastākie meli ikdienā būs par lietām, uzdevumiem, pienākumiem, kas jāizdara, bet, ko bērnam ir grūtības uzsākt. Tāpēc viņi var, piemēram, nenodot skolotājai projektu, bet Jums pateikt, ka viss ir nodots. Tāpat nereti tiek melots par sīkumiem, kā šķīvja sasišana. Pat tad, kad ir skaidrs, ka viņi ir to izdarījuši, var spītēties un apgalvot pretējo.
Kāpēc bērni ar UDHS melo?
- Jo tā ir vieglāk. Ja uzdevums, kas jāpilda, būs grūti paveicams, bērni ar UDHS var izdomāt, ka vieglāk ir samelot, kā saņemties un izdarīt vai palūgt kādam palīdzību. Patiesībā tā ir stratēģija, ko bērni izmanto, lai tiktu galā ar UDHS piedzīvotajām grūtībām.
- Impulsivitāte. Bērni ne vienmēr paspēj apdomāt, pirms runāt. Vai nespēj apdomāt, pirms darīt. Tad iekļūst ķezā un nolemj sameloties par to. Impulsivitātes dēļ šiem bērniem arī ir apgrūtināta spēja apsvērt iespējamās sekas savai rīcībai (melošanai).
- Pašvērtējums. Vēl viens svarīgs iemesls var būt sava pašvērtējuma aizsargāšana. Bērni ar UDHS dažreiz dienas laikā saņem diezgan daudz negatīvu komentāru, pamācību, kritikas utt. Tāpēc ar laiku var izveidot šo sevis pasargāšanas no negatīvā stratēģiju, ko sauc par melošanu.
- Kauns. Lai slēptu savu kauna sajūtu par to, ka jau ATKAL kaut ko esmu aizmirsis, neesmu izdarījis, esmu saplēsis. Bet lai kā arī nebūtu, bērni pēc samelošanas tāpat nejūtas labi.
Ko darīt?
- Izvairieties no pārmērīgas reakcijas un kritikas, moralizēšanas!
- Neuzdodiet jautājumus, uz kuriem jau ziniet atbildi. "Vai tu nodevi skolotājai mājas darbu?", ja ziniet, ka bērns nav nodevis. Vienkārši sakiet, ka zinat un vienojaties par sekām.
- Atrodiet, kur slēpjas "sāls". Vai bērns melo tāpēc, ka netiek ar kaut ko galā? Vienojaties par stratēģijām, kā esošo situāciju risināt savādāk.
- Sekas par melošanu. Piemēram: Bērns saka, ka ir pie draugiem, bet patiesībā ir citur. "Šāda rīcība nav pieņemama un tāpēc šajā piektdienā tev būs jāpaliek mājās/ tev tiek samazināts ekrāna laiks par 30 minūtēm. Sekām jābūt godīgām. Ja tās būs pārspīlētas (nekāda telefona visu nedēļas nogali), bērns var izjust negodīgumu pret sevi un tā nevēlamā uzvedība var tikai pastiprināties.
- Stipriniet bērna prasmes un sniedziet pozitīvu atgriezenisko saiti ikreiz, kad redzat vēlamo uzvedību - GODĪGUMU!
UDHS piedzīvotās grūtības var likt bērnam justies slikti par sevi. Bet apkārtējo pozitīvāka attieksme, komplimenti, atbalsts, izpratne var palīdzēt! Arī mēs nereti sakām "baltos melus", lai nejustos vainīgi, attaisnotu sevi vai nesāpinātu citus. Arī bērni ar UDHS nereti melošanu lieto, kā aizsargmehānismu. Sniedziet viņiem zināšanas par viņu UDHS radītajām grūtībām un kopā atrodiet labākas stratēģijas!